- Īpašums.info - http://www.ipasums.info -

Sabiedrības uzticības kredīts nav neizsmeļams — virs medijiem sabiezē šaubu mākoņi

taking-notes-journalism

Arvien biežāk masu mediju telpā novērojamas žurnālistikas tēlu negatīvi ietekmējošos pazīmes — lētas sensācijas, “piespēlēti” viedokļi, pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas trūkums, izteikts populisms, neprofesionalitāte, kā arī nekvalitatīvs un “pērkams” saturs. Mediju reputācija ir apdraudēta, par ko liecina arī nesen publiskotā Sabiedriskās domas un tirgus izpētes centra (SDTIC) aptauja, kurā noskaidrots, ka teju 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju neuzticas masu medijiem. Interesanti, ka rezultāti, kuriem būtībā būtu jākalpo kā trauksmes signālam, netiek ņemti vērā, vēl vairāk — sabiedriskie mediji apšauba veiktā pētījuma metodoloģiju un datu patiesumu.

SDTIC veiktā aptauja norāda uz vairākām plašsaziņas līdzekļu problēmām, tai skaitā, uz sabiedrības neuzticību, kas pēdējā laikā ievērojami pieaugusi. Taču, tā vietā, lai masu mediji pievērstu uzmanību problēmai un sāktu to risināt, tie dod priekšroku situācijas pagriešanai citā gaismā, cerībā pašiem palikt šaubu ēnas neskartiem. Kā zināms, vislabākā aizstāvība ir uzbrukums, ko pierāda arī žurnālistu “piesiešanās” dažādiem sīkumiem, proti, aptauja veikta internetā, kas automātiski pazemina ticamību, taču, kuras tādā gadījumā būtu tās patiesās un ticamās aptaujas?

Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Anda Rožukalne uzskata, ka uz publiskotajiem datiem jāskatās kritiski, norādot, ka bieži vien šādas nelielas aptaujas izmanto mārketinga interesēm, vienlaikus nespējot paskaidrot, kāda mērķa vārdā varētu būt veikt šī aptauja. Savukārt Latvijas sociologu asociācijas valdes priekšsēdētāja Oksana Žabko uzsver, ka profesionālajām organizācijām dati tik būtiski neatšķiras. Arī ilggadējais žurnālists Kārlis Streips ir skeptisks pret aptaujas rezultātiem, sociālajos tīklos norādot, ka internetā cilvēku aptaujāšana nav uzskatāma par reprezentatīvu, kur nu vēl ar zinātnisku pieeju sabiedriskā viedokļa noskaidrošanai. Šķiet, ka atsevišķiem sabiedriskajiem medijiem un to aizstāvjiem trūkst paškritikas, par ko liecina īstās problēmas ignorēšana un sev neērto aptaujas rezultātu attaisnošana ar vājiem argumentiem.

Kā norāda sabiedrisko attiecību speciālists Jānis Riņķis, tā vietā, lai apšaubītu SDTIC veiktās aptaujas rezultātus, kuri, iespējams, pat varētu būt daudzkārt patiesāki par visiem sabiedriskās domas “asociācijas biedru” veiktajiem “oficiālajiem” pētījumiem, šiem datiem vajadzētu kalpot par vielu pārdomām: “Masu mediji kultivē viedokli, ka eksistē Krievijas propagandas kanāli, bet tam iepretim Krievijas mediji kultivē tieši tādu pašu viedokli par Eiropas un ASV medijiem, līdz ar to, nav brīnums, ka cilvēki izdara pavisam vienkāršu secinājumu – melo viņi visi. Šis ir neuzticēšanas pirmais un galvenais iemesls, savukārt otrs iemesls ir virspusējais un izklaidējošais informācijas raksturs. Cilvēki medijos arvien vairāk meklē izklaides iespējas, nevis uztver tos, kā objektīvus un ticamas informācijas avotus. Bet tā jau ir žurnālistikas un žurnālistu radītā satura problēma.”

Dažu nedēļu laikā savu viedokli publiski par mediju vides nesakārtotību pauduši dažādu nozaru pārstāvji, kā, piemēram, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, kurš Rīgā notiekošajā Pirmās Austrumu partnerības mediju konferencē uzsvēra, ka Latvijas mediju vidē ir vairāki nesakārtoti jautājumi. Kā atzīst Muižnieks, nav skaidrs, kam pieder daudzi Latvijas mediji un kas ir to īstie īpašnieki. Jārunā arī par žurnālistu ētiku un pašregulāciju. Žurnālisti paši savā starpā nevar vienoties par profesionāliem standartiem, kas ir nopietna problēma. Savu viedokli paudis arī maksātnespējas procesa administrators Aloizs Stepēns, izsakot pieņēmumu, ka atsevišķi mediji varētu darboties vienā plaknē ar uzņēmumiem, kuru saturu tie izvieto savā medijā.

“Tomēr mediju nozarē ir arī pozitīvi momenti, kādus gaidām vairāk. Piemēram, no amata NEPLP pats atkāpās Gints Grūbe — sērijveida “smēlējs un grābējs”, jo KNAB viņam uzlika sodu, pavēlot atmaksāt valsts budžetā gandrīz 25 tūkstošus. Tagad Saeimai ir iespēja vietā ievēlēt jēdzīgāku uzraugu raidošajiem medijiem. Lūk, šis ir virziens, kurā valsts kontrolējošai funkcijai vajag izpausties! Nevis tērēt laiku, piemēram, Agneses Margēvičas konfidenciālo avotu apspriešanā,” saka žurnālists Imants Liepiņš, autors grāmatai “UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija — aculiecinieka stāsts”.

Ilglaicīgi vērojot mediju telpu, nepamet sajūta, ka mēs dzīvojam nevis realitātē, bet uz izplūdušas patiesības robežas. Par to liecina arī mediju nevēlēšanās ieklausīties sabiedrības viedoklī un paškritikas trūkums. Tā vietā, lai runātu par lietas būtību, mediji kārtējo reizi izmanto uzbrukuma taktiku, kuru, šķiet, pieprot itin labi. Tie pārsvarā aizmirsuši pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas tradīcijas, pasīvi sekojot notikumiem un iesaistoties varas un biznesa konfliktos. Diez vai mediji, kuri par galveno prioritāti izvirza sabiedrības informēšanu, neizprot patērētāju pieaugošo neuzticību — viņi drīzāk izvēlas to ignorēt. Neraugoties uz pašreizējo mediju nostāju, cerams, ka žurnālisti stāsies pretī sabiedrības šaubām, ne tikai cīnīsies ar tās pieaugošajām sekām. Tomēr, gadījumā, ja mediji turpinās sabiedrības attieksmi un nostāju uztvert kā pārmetumus, nevis mācību un pieredzi, ikvienam jābūt gatavam nākt klajā ar savu redzējumu par iespējamo risinājumu, lai mediji atgūtu sabiedrības uzticību jau pārskatāmā nākotnē.